Kad runā par kvantu fiziku, prātā uzreiz parādās iespaidīgi tēli: izgaistošas daļiņas, noslēpumaini lēcieni, nesaprotamas sakarības. Taču šī aizraujošā revolūcija, ko 20. gadsimtā aizsāka tādi zinātnieki kā Niels Bohr, Werner Heisenberg un Erwin Schrödinger, neapstājās pie vienādojumiem. Tā apgāza mūsu pārliecību par saikni starp matēriju un apziņu, starp novērotāju un novēroto visumu.

Jautājums, kas jau desmitiem gadu nodarbina fizikus un filozofus, ir pārsteidzošs: vai visums pastāvētu, ja nebūtu apzinātu novērotāju? Jau 1931. gadā Maks Planks apgalvoja: „Es uzskatu, ka apziņa ir fundamentāla. Viss, par ko mēs runājam, viss, ko mēs uzskatām, pastāv tikai pateicoties apziņai.”

Šis uzskats atrada auglīgu augsni 20. gadsimta kvantu fizikas parādībās. Dubultā sprauga eksperiments, ko pirmo reizi veica Tomass Jangs 1801. gadā un kas tika pārinterpretēts kvantu fizikas kontekstā, parāda, kā daļiņa maina savu uzvedību, kad to novēro. Daži fiziķi uzskata, ka bez apzināta novērotāja realitāte paliek nenoteiktā un probabilistiskā stāvoklī.

Vēl viens svarīgs jēdziens ir kvantu saistība. Kad divas daļiņas ir saistītas, jebkura izmaiņa vienā no tām nekavējoties izraisa izmaiņu otrā, neatkarīgi no attāluma. Kopš 80. gadiem eksperimenti, piemēram, Alēna Aspekta eksperimenti Parīzes Universitātē, ir apstiprinājuši, ka saistība ir reāla. Sūtījums šķiet skaidrs: realitātes sirdī viss ir savstarpēji saistīts. Arī apziņa šķiet esam daļa no šī universālā tīkla.

Fiziķis un Einšteina students Deivids Boms 80. gados izvirzīja hipotēzi, ka visums ir superologramma, savstarpēji saistīta struktūra, kurā katra daļa satur informāciju par visu kopumu. Boms uzskatīja, ka cilvēka apziņa ir saistīta ar šo universālo struktūru. „Visuma dziļumos,” rakstīja Boms, „pastāv implicīta kārtība, fundamentāla vienotība, kas aptver matēriju, prātu un apziņu.”

Šī perspektīva atgādina senās austrumu filozofijas. Budismā un hinduismā jau tūkstošiem gadu tiek mācīts, ka individuālā Es ir daļa no kosmiskās apziņas. Filozofs Karls Jungs 50. gados Cīrihē formulēja kolektīvā bezapziņas jēdzienu: dimensiju, kurā domas, atmiņas un arhetipi cirkulē sava veida platoniskā „ideju telpā”, kas atrodas ārpus atsevišķa prāta.

Šodien apgalvojums, ka apziņa ir vienkārši smadzeņu produkts, šķiet pārāk vienkāršots. Kvantu fizika ir mudinājusi mūsdienu domātājus pārvērtēt realitātes metafiziskās saknes. Kopš 90. gadiem Rodžers Penrouzs apgalvo, ka cilvēka apziņa ir saistīta ar kvantu efektiem neironu mikrotubulās.

Varbūt, kā 80. gados ieteica izcilais fiziķis Džons Arčibalds Vīlers, visums ir līdzdalīgs. Pats novērošanas akts palīdz veidot realitāti. Jautājums, no kura izriet šī otrā izdevuma, ir vienkāršs un satraucošs: vai mēs esam universālās apziņas dalībnieki?

Neatkarīgi no tā, vai runa ir par mistiskām vīzijām Indijā vai eksperimentiem Rietumu sirdī, kvantu fizika turpina liecināt, ka pasaule patiesībā neeksistē bez apziņas, kas spēj to novērot. Un ka, iespējams, cilvēka prāts ir tikai dzirkstele no visuma lielās apziņas.